19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Vidusāzijā starp Lielbritānijas un Krievijas impērijām turpinājās ģeopolitiska konkurence par ietekmi reģionā. Krievija, satraukta par britu darbībām Pamirā, nolēma uzbūvēt stratēģisku militāru šoseju, pa kuru būtu iespējams ātri pārsviest karaspēku no Fergānas uz Alaja ieleju un veikt to efektīvu apgādi. Būvniecība tika plānota un veikta dziļā slepenībā, un ilgu laiku Eiropā nebija zināms par ceļa esamību pāri Alaja kalnu grēdai krievu Turkestānā. Ceļš vēlāk kļuva par sākumu Ošas—Horugas trasei.

1903. gada vasarā Krievijas armijas virsnieks, militārais ģeogrāfs Nikolajs Koržeņevskis uz Taldikas pārejas (Kirgizstānā) 3615 metru augstumā ieraudzīja piemiņas stabu ar to cilvēku vārdiem, kuri piedalījās ceļa projektēšanā un būvniecībā Hisora Alajā "krievu" Turkestānā.[1] Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka pirmo ceļu pāri Taldikas pārejai 1916. gadā uzcēla Pirmajā pasaules karā sagūstītie austrieši. Koržeņevska dienasgrāmata pausts uzskats, ka 1893. gadā to uzcēlušas krievu sapieru vienības. Tomēr saskaņā ar citiem avotiem pirmo riteņu transportam piemēroto ceļu, kas savienoja Ošu un Gulču Kirgizstānā caur Taldikas pāreju, uzbūvēja jau 1876. gadā Krievijas armijas vienība ģenerāļa A. Abramova vadībā, un tālāk aiz Gulčas tas jau 1883. gadā bija aizgruvis.[2] Vēlāk šo mazo ceļa posmu (88 verstis) no Fergānas līdz Kirgīzijas Alaja ielejai sauca par "Veco Pamiras traktu". Pēc N. Koržeņevska teiktā, 1910. gadā tālāk no Gulčas uz dienvidiem, caur Austrumu Pamiru, bija tikai bīstams lopu ceļš.[1] Gar Pandžu, no Darvazas līdz Rušanai, 1915. gadā krievu zaldāti ar vietējo iedzīvotāju palīdzību arī izveidoja karavānu taku, derīgu zirgiem un ēzeļiem. Akmeņu kritumi, zemes nogruvumi, lavīnas, ūdenskritumi, plūdi bieži iznīcināja ceļu. Pēc aculiecinieku vērtējuma, līdz 1930. gadam šī taka bijusi sliktā stāvoklī, zirgi ar kravu bijuši pastāvīgi jāizkrauj, lai tos pārvietotu pa ovringiem.[3]

1931.-1934.gadā šis ceļš tika turpināts uz dienvidiem līdz Horugas pilsētai. Padomju Savienībā ceļam tika piešķirta liela nozīme Pamira teritoriju attīstīšanā. Šis ceļš tika izmantots, lai piegādātu preces, kā arī militārām un rūpnieciskām vajadzībām. Vecais Pamira trakts kļuva par lielā Pamiras trakta daļu.

Vēlāk, 1940. gadā, tika uzbūvēts Dušanbes—Horugas ceļa rietumu posms, kas no būvniecības un ekspluatācijas viedokļa bija grūtāks kalnainā reljefa īpatnību dēļ. Ceļa būvē piedalījās gandrīz 30 000 cilvēku. Sarežģītā reljefa dēļ darbs bija jāveic ar rokas darbarīkiem un sprāgstvielām.[4]

Pēc Tadžikijas PSR vadošo partijas un padomju organizāciju lūguma un kolhoznieku un kolhoznieču — Lielā Pamira trakta būves dalībnieku sapulcēm, ar PSRS AP 1941. gada 5. marta dekrētu trakta rietumu posms no Staļinabadas, kā tolaik jau bija nosaukta Dušanbe, līdz Horugai tika nosaukts tālaika PSRS vadoņa Josifa Staļina vārdā.[5]